....Parka ozolā dzīvoja vecā pūce. Tā kā pūces ir gudri putni, tā daudz redzēja, daudz dzirdēja un daudz saprata. Viņa bija pamanījusi, ka Mālpilī dzimst arvien vairāk bērneļu, bet nav skolas, kurā tie varētu iemācīties visu labo un gudro. Pūce klausījās, kā cilvēki pārspriež, kur celt skolu, un nolēma palīdzēt.

Laidelēdamās šurp un turp viņa jau sen bija noskatījusi skaistu vietu uzkalniņā – apkārt koki, pļavas, upīte. Pūce nu katru vakaru atlidoja uz kalniņu un, koka zarā sēdēdama, skaļi ūjināja.

Cilvēki to drīz sadzirdēja, gribēja apskatīt pašu pūci, bet ieraudzīja skaisto uzkalniņu. Re, vieta kā radīta skolai! Tā skolu arī uzcēla, un tā bija tālu saskatāma.

Pagāja gadi, un skola bija kļuvusi par mazu Mālpils bērniem. Nu, jau cita pūce devās mālpiliešiem palīgā. Lidinājās un arī atrada vietu kalniņā. Kur nu vēl skaistāk – baznīca vienā pusē, dīķis ar ūdensrozēm otrā, parks – trešā. Pūce apmetās ozolā un naktīs sāka ūjināt, lai piesaistītu cilvēku skatus šai vietai.

Tā arī viss notika. Tagad šajā uzkalnā greznojas MŪSU jaukā skola. Vakaros paklausīsimies, vai atkal kaut kur neūjina pūce...

Klinta Raupa, 8.b klase

(2007)