24.10.2012 18:01

Ekskursija uz Mālpils novadpētniecības muzeju un glītrakstīšanas stunda senajā klasē.

22. oktobra rīts. Mani otrie vispirms ievingrinājuši muguras vislatvijas mugurčempionātā, aši saģērbjas un prom pa skolas durvīm ārā. Uz kurieni tad nu? Stundu laikā? Vai tad jāmācās nav? Ir gan! Bet šoreiz stunda notiks citādā klasē. Tādā, kur skolas soli pavisam savādāki, krāsainu pildspalvu vietā ir spalvaskāti un tintnīcas, kaktā nobērti zirņi.... Skolēni aši sasēžas solos, un glītrakstīšanas stunda var sākties. Jā, tik viegli nemaz neiet – spalvaskāts negrib klausīt, rokas nogurst, vienam otram uz lapas nokrīt neglīts tintes kleksis. Mālpils novadpētniecības muzeja vadītāja Baiba Lippe stāsta un rāda, kā senāk bērni rakstīja, kādi vēl bija senie mācību piederumi, ka par nepaklausību skolotājiem bija jātup ar ceļiem uz zirņiem.

Kad glītrakstīšanas stunda beigusies, aplūkojam arī citus muzeja eksponātus. Kas tik tur nav: akmens cirvis, lukturis, gludeklis, šautene, piena serperators u.c. seni priekšmeti un fotogrāfijas. Bērniem visu gribas izpētīt, apskatīt un paturēt rokās.

Atpakaļ ceļā vēl izmetam loku pa parku, paslēpjamies aiz lielajiem ozoliem, piestājam pie bargā barona Taubes piemiņas obeliska un esam skolā.

„Kaut biežāk mēs tā kaut kur varētu aiziet”, saka skolēni, un es viņiem piekrītu. Nevajag nemaz daudz, lai bērnu acis iemirdzētos.

                                                                                                                            2. klases glītrakstīšanas stundā piedalījos arī es - Gunta